ne-uzdrošināšanās

Uz jautājumu, kā man iet? Es atbildu - labi! Liekas, ka meloju gan sev, gan tam otram cilvēkam! Bet ko man teikt? Slikti, tā un šitā, noticis tas un tas, nesaprotu to un to, nespēju uzdrošināties izdarīt šādas tādas lietiņas? Nē, es neesmu tāda! Atzīstu es nespēju.

Pēdējās dienās morāli ir gājis diezgan smagi. Grūti saprast, vai pie notiekošo situāciju gala iznākumiem esmu vainīga tikai es, vai tikai tas otrs cilvēks, vai abi, vai vienkārši tas ir apstākļu kopums. Nezinu. Es saprotu, ka cilvēkam var neiet, ir sliktas un labas dienas. Piekrītu, arī ar mani tā notiek, tās garstāvokļu maiņas. Bet es nedomāju, ka tā dēļ vajadzētu ciest nevainīgiem cilvēkiem, kas labu gribēdami, iepazīst tā cilvēka slikto pusi. Ilglaicīgā posmā cilvēki savā ziņā izveido attiecības, šoreiz es uzsvaru lieku vienkārši uz draudzību, t.i., parunāšanu, apsriešanu, pasmiešanos, intresi, satikšanos, bet arī par šādām attiecībām ir jārūpējas. Un ne tikai tā lai pašam būtu labi, bet jādomā arī par to otru. Nepatīk, ka vienu dienu sarunā visādas lietas, praktiski bez iemesla, bet jau nākamājā esi tik labs, tā it kā nekas nebūtu noticis, tikai tapēc, ka iespējams tavā dzīvē viss ir nokārtojies, bet diemžēl es to atceros, un jūtu, ka esmu ļaunatminīga, tas ir slikti, bet ... Sāku domāt vai pati tā daru, kā tagad domāju. Droši vien, ka nē, bet ir jācenšas. Pasaulē nekas nav bez iemesla, ja cilvēki spētu dzīvot ideāli, tad nebūtu interesanti, ir uz ko tiekties, tiekties pēc labā!

Brīžiem sevi pieķeru pie tā, ka ļoti uzvelkos tad uzprāgstu, un pašai liekas, ka tas, ko es saku un kā es daru ir pareizi, un tikai tad, kad stipri sasitos tad sāku domāt. Kur ir palikusi mana saprātīgā attieksme, pavisam iespējams ir jānolaižas no debesu augstumiem, un jāpadzīvo uz zemes, es to apzinost, bet ...

Pirms kāda laika, kas nemaz nebija tik sen un ārā bija nedaudz aukstāks un baltāks, es sev apsolīju, ka mēģinašu nepieļaut kļudas, kas attiecībā pret mani nav tik patīkamas, bet redz kā laikam tas nav tik viegli. Man nepātik cerēt, arī toreiz es domāju, ka nav īsti labi cerēt par kko skaistu, un tieši tad, kad es to sāku darīt, viss kas bija sācies tik pat ātri arī beidzās. Arī šoreiz, liekas, ka viss iet uz to pusi, jūtu, ka tieku ievilkta ar vien dziļāk un dziļāk un tad, kad liksies, ka viss ir super, tikšu atstāta ar savu tukšo cerību un lielu vilšanos. Bet šoreiz tas liekas citādāk vai savādāk, kkā velk pie šī cilvēka ... bet es negribu, ka man izsniedz sarkano kartīti ar uzrakstu Vilšanās. Jo šobrīd jūtos ne savā ādā, kapēc es, ja ir tik daudz citu cilvēku, IR, bet es visam pa vidu, kaut kā jocīgi.

Man tik ļoti ir nepieciešams cilvēks, kuram es varētu izstāsīt VISU, bet tāds kurš saprastu mani un spētu iedziļināties attiecīgājās situācijās. Izteiktu savu viedokli, un arī kritiku. Protams droši vien es vēlētos, lai viņa domas sakristu ar manējām, bet no kritikas devas nevaig atteikties, es to mēģinātu saprast un visticamāk kā darbarīku palīgā es ņemtu asaras.

Man nepietiks ar skolu, basketbolu, filmām un grāmatām, ko esmu iemīļojusi, man vajag kaut ko vairāk.

Un sapņi, tie kādreiz mani nogalinās. Sapnis sapnī tas ir spēcīgi.

Pēc sliktiem brīžiem nāk labie un otrādi!

Tas viss bija tikai neliels intro, skice kurā ir pasniegta neliela, ieintriģējoša informācija, bet svarīgākais tiek atstāts pie autora. Tas tāpēc, lai ...

#alicia keys - how come u don't call me