Čav visiem, ja ir kāds, kas šo brīnumu kādreiz arī lasa, bet pārsvarā jau tas tik tā, priekš sevis tiek uzdrukāts, apziņai, ka tas ir izstāstīts un var dzīvot tālāk. Man te aizrāda, ka citreiz es pārāk traki izsakos ar zemtekstiem un ka īsti nevar neko saprast, bet man tā patīk rakstīt un arī šoreiz tā būs - es vismaz mēģināšu. Tikai lielākā atšķirība būs tā, ka šoreiz es rakstu tapēc, ka man ir labs garstāvoklis un labas lietas ir notikušas, jo pārsvarā man šeit sagribas kaut ko uzrakstīt tikai tad, kad ir drūms noskaņojums un sirsniņa ir pilna ar pārdomām. Jālauž pašai savi steriotipi.
Tātad. Pēc ilgiem laikiem diena bija izdevusies tā kā man gribētos. Sīkumos neiedziļināšos. Katrā ziņā Latvijā vēl ir palikuši tādi cilvēki ar kuriem kopā būdama es jūtos labi - tas mani priecē, jo dažbrīd man likās, ka viss jūk un brūk, gan jau tā arī ir, bet kaut kāds saules stariņš ir pavīdējis. Bet nav jau arī tik bezcerīgi, kā es te sabiezinu krāsas, jo vēl jau paliek sapņi - tajos es satieku tos cilvēkus, kurus vnk fiziski es nevarētu satikt, un ar to arī kādam laiciņam pietiek. Un īstenībā 178 dienas tas vēl ir daudz, lai arī kā to negribētos teikt. Varbūt šai reizei pietiks. Paldies viņai, viņam un viņai! Un sveicieni Latvijas ārzemniecēm (hug)
