Robeža/

Ilgi gaidītais brīvlaiks ir sācies! Bet ne tākā bija domāts. Ir sajūta, ka nepaies ne pāris dienas un viss būs beidzies. Bet tā jau tas ir, laiks nestāv uz vietas, tas iet uz priekšu. Dažbrīd pat pārāk ātri nekā man to gribētos. Pateikt tam - lēnāk!!! Bet ne tas ir galvenais iemesls manam pēdējā laika jocīgajam, iekšējam garstāvoklim.

Ir grūti pārkāpt savas robežas (kādas kuram nu tās ir). Es gribu. Bet vienmēr, kad rodas iespēja to darīt - mani kāds aiztur. Bieži vien tā esmu es pati, kad es sev sāku uzdot jautājumus. Vai man tas ir vajadzīgs ? Vai es to gribu ? Es to varu darīt, bet ne tā kā citi! Bet vai tomēr ? Bet, bet, bet ...

Laikam jau tas būtu tas mazākais - liekas vienkārši - ej un dari :P

Tagad gan seko tas otrs - vienmēr. Liekas, ka tie ir kādi augstāki spēki, kas parūpējas par manām problēmām, lai tiešām no tā visa es atturētos piespiedu kārtā! Un arī šoreiz - tas mani apturēja. Un tagad mani nomoka domas - vai vēlāk es nenožēlošu to ko kādreiz neesu izdarījusi! Cerēšu, ka nē - tas ir mans stingrais - NĒ !!! Bet jautājums paliks atklāts līdz brīdim, kad mana robeža būs pārkāpta!

*

Tā manam brīvlaikam bonusā nāk arī temperatūra - it kā nekas traks, bet tomēr. Būs kautkā jāatkratās no tā visa :D

*

p.s. Vienu dienu klausoties cilvēka teiktajā par to, ka paliek vieglāk, kad savas domas izklāj uz papīra (šoreiz gan - datorā), nodomāju vai tiešām tas tā ir. Manām jūtām pārbaude ir izturēta - un ziniet - laikam paliek vieglāk. Jo ne vienmēr to kas ir sakrājies mūsu sirsniņās spēj atklāti izstāstīt kādai citai dzīvībai - kam tomēr ir jāuzticās (par uzticēšanos - to kādu citu reizi) .. ;)