Čau visiem!
Kā redzat jauns dizains, hah, saņēmos, grūti nācās, bet tomēr es to izdarīju. Nedaudz krāsaināks tas ir nekā pirms tam, nedaudz tika pamainītas bildītes, vārdi, bet tieši tāds bija mans plāns. Lai man un jums ir interesantāk.
Negribējās man tagad neko rakstīt, nav iedvesmas un ņemot vērā to, ka neesu diža rakstniece, atšķirībā no maniem draugiem bloggotājiem (paldies viņiem, ka viņi raksta, ir interesanti palasīt un katru nākamo rakstu no viņiem es gaidu ar nepacietību) tad arī nekas īpašs man te šovakar nesanāks. Domājot ko lai uzraksta apskatīju savus iepriekšējos gara darbus. Mana izcilā fotosesija rudens sākumā uzdzina TĀDAS atmiņas, ka nespēju pretoties tam, ka man TIK ĻOTI gribas vasaru. Un ieraksts "ne-uzdrošināšanās" mani pārsteidza, jo pārlasot neliekas, ka to rakstīju es - man patika.
Nu tā. Stāstāmais it kā ir, bet ko es jums te uzbāzīšos ar savām problēmām, katram cilvēkam tās ir pietiekami daudz. Sirdi plosoš stāsts man nav padomā, bet labprāt kādu vēlētos dzirdēt - tas viss atkarīgs no jums. Tikai pieminēšu to, ka pēc nedaudz vairāk kā nedēļas būs 14.februāris un pēc 100 dienām - hah būs kaut kas labs. Šajā sakarā es gribu pieminēt to, ka jau pus gadu dzīvoju tā kā nekad nebūtu iedomājos, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo vnk tam neticēju. Bet ir ok, ir citādāk. Kas zin, kas būs vēl pēc pus gada, šobrīd izskatās, ka ne tā kā tagad. Par skaistu dzīvi, lai arī kāda tā būtu, jo visiem ir viena laime un tā ir dzīve.
Pārāk skaļi būtu teikt: es jūs mīlu, bet kaut kas tāds tagad man nāk prātā, labāk noklusēšu.
p.s. Pamēģiniet - iet gulēt nedomājot par rītdienu un celties nedomājot par vakardienu!
Kā redzat jauns dizains, hah, saņēmos, grūti nācās, bet tomēr es to izdarīju. Nedaudz krāsaināks tas ir nekā pirms tam, nedaudz tika pamainītas bildītes, vārdi, bet tieši tāds bija mans plāns. Lai man un jums ir interesantāk.
Negribējās man tagad neko rakstīt, nav iedvesmas un ņemot vērā to, ka neesu diža rakstniece, atšķirībā no maniem draugiem bloggotājiem (paldies viņiem, ka viņi raksta, ir interesanti palasīt un katru nākamo rakstu no viņiem es gaidu ar nepacietību) tad arī nekas īpašs man te šovakar nesanāks. Domājot ko lai uzraksta apskatīju savus iepriekšējos gara darbus. Mana izcilā fotosesija rudens sākumā uzdzina TĀDAS atmiņas, ka nespēju pretoties tam, ka man TIK ĻOTI gribas vasaru. Un ieraksts "ne-uzdrošināšanās" mani pārsteidza, jo pārlasot neliekas, ka to rakstīju es - man patika.
Nu tā. Stāstāmais it kā ir, bet ko es jums te uzbāzīšos ar savām problēmām, katram cilvēkam tās ir pietiekami daudz. Sirdi plosoš stāsts man nav padomā, bet labprāt kādu vēlētos dzirdēt - tas viss atkarīgs no jums. Tikai pieminēšu to, ka pēc nedaudz vairāk kā nedēļas būs 14.februāris un pēc 100 dienām - hah būs kaut kas labs. Šajā sakarā es gribu pieminēt to, ka jau pus gadu dzīvoju tā kā nekad nebūtu iedomājos, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo vnk tam neticēju. Bet ir ok, ir citādāk. Kas zin, kas būs vēl pēc pus gada, šobrīd izskatās, ka ne tā kā tagad. Par skaistu dzīvi, lai arī kāda tā būtu, jo visiem ir viena laime un tā ir dzīve.
Pārāk skaļi būtu teikt: es jūs mīlu, bet kaut kas tāds tagad man nāk prātā, labāk noklusēšu.
p.s. Pamēģiniet - iet gulēt nedomājot par rītdienu un celties nedomājot par vakardienu!
2 komentāri:
vnk miglaa tiita !
aii, es gribu zināt, kas būs pēc 100 dienām.. :) super, raksti vairāk blogus :)
Ierakstīt komentāru